Ģeoradars ir tehnoloģija, kuras darbība ir balstīta uz radiolokācijas viļņu principiem. Ģeoradara antena izstaro zondējamā vidē elektromagnētisko viļņu impulsus kurus pēcāk ģeoradars saņem, reģistrē laiku, vietu un to dziļumu. Par signālu atstarošanas iemeslu var kalpot dažādas formas un izmēra objekti zemes dzīlēs, slāņu robežās gruntī vai konkrētajā pētāmajā vidē. Vairums virsmas vai objektus, kas atšķiras no apkārt esošās vides ar savām elektrofiziskajām īpašībām ir iespējams lokalizēt. Ģeoradara pētīšanas metode ir atkarīga no pētāmas vides (grunts slāņu sastāva) īpašībām.
Vides (augsnes un grunts) zondēšanai tiek izmantots ģeoradars „Zond-12e Advanced“ pieejami ar 1.5 GHz frekvences (izmantojama 0.1 – 2 metru dziļumam), 500 Mhz frekvences (izmantojama 0.4 -7 metru dziļumam), 300 Mhz frekvences (izmantojama 7-10 metru dziļumam), 200 Mhz frekvences (izmantojama 10-15 metru dziļumam) un 100 Mhz frekvences (izmantojama 15-20 metru dziļumam) antenu blokiem.
Ar Ģeoradara palīdzību iespējams konstatēt:
· Inženierkomunikācijas (siltās grīdas/ūdens kanālus/elektrības kabeļus u.c veida komunikācijas);
· Slēptu lokālu objektu, piemēram, metāla konstrukciju esamību augsnē;
· Gāzes un naftas cauruļvadu atrašanās vietas, kā arī nesankcionētus pieslēgumus cauruļvadiem;
· Pazemes rezervuārus, dobumus (tukšumus);
· Grunts mitrināšanas avotus (ūdensvadus un to sūces vietas);
· Augsnes reljefu, anomālijas (izmaiņas) zemes slāņos.
Zondēšanu uz vietas veic divi speciālisti: ģeoradara vilcējs un izmantojot speciālu progammnodrošinājumu analizē interpretētājs.
Galvenās ģeoradara izmantošanas priekšrocības – salīdzinoši ekonomisks izdevīgums, saudzīgums pret pētāmo vidi un iespējamais datu apstrādes ātrums, augsta precizitāte un izšķirtspēja.